(latīņu: Lupinus nootkatensis)

Lupīna nav vietējais Islandes augs. Tās zilgani violetā ziedu krāsa reibina acis un saldenā smarža kairina nāsis, taču stāsts par Nutkas jeb Aļaskas lupīnu (latīņu: Lupinus nootkatensis) ir stāsts īsumā par to, ka katrai rīcībai seko sekas, par kurām var nebūt pat nojausmas.  

Ap 50 – 90 cm garais augs no Ziemeļamerikas ieceļoja Eiropā 18.gs., taču Islandē tikai 20.gs., konkrēti 1945.gadā dienvidaustrumu daļā, kad vajadzēja veikt trūcīgo, klinšaini vulkānisko augšņu kvalitātes uzlabojumus, cīnīties ar augsnes eroziju un veicināt teritoriju apmežošanu. Tādējādi islandieši paplašināja savu saimniecību zemes un varēja audzēt kultūraugus un zālienus tur, kur tas iepriekš nebija iespējams.

Skaidrs, ka lupīnai piemīt arī daudzas izcilas īpašības: kā jau tauriņziežu dzimtas augs, tā ar savām gumiņbaktērijām uz saknēm piesaista atmosfēras slāpekli un ar to bagātina augsni, turklāt, tai piemīt spēja iegūt fosforu no dažādiem savienojumiem nabadzīgajās augsnēs un bagātināt augsni arī ar to. Lupīnas ātri aug, spēj ielauzties ar savām saknēm dziļi klinšainajā augsnes virskārtā un ir izturīgas pret sausumu. Tām ir arī īss dzīves cikls, kas kopumā raksturīgs visiem ziemeļu augiem (Islandes vasaras ir daudz īsākas kā kontinentālajā Eiropā). 

Taču tās spēj būt arī tik vaislīgas un izturīgas, ka nomāc vietējo augu izplatību un atņem tiem augšanas telpu, līdz ar to kolonizējot jau esošas, ar zālaugiem apaugošas teritorijas un apdraud bioloģisko daudzveidību. Lupīnu sēklām piemīt neliela toksiska iedarbība, taču indīgās vielas neuzkrājas ķermenī un tās viegli tiek izvadītas. Interesanti, ka lupīnas rada daudz ziedputekšņu, taču neizdala nektāru. 

Islandes ainavas iekrāsojas lupīnu toņos maija beigās (dienviddaļā) un jūnijā (ziemeļu un austrumu daļā). Reizēm tās sastopamas arī baltā un rozā krāsā. 

Ar cerīgu sākumu 20.gs.vidū apkarot augsnes eroziju, mūsdienās Nutkas lupīna svin savu uzvaras gājienu pār Islandi, sākot iekarot augstkalnu reģionus un neapdzīvoto valsts vidieni. Šim augam nav dabisko ienaidnieku, dzīvnieki to sēklas neēd, līdz ar to lupīna jūtas kā ieceļotāju karaliene Islandes florā un tiek uzskatīta par invazīvu sugu, tāpat kā meža suņuburkšķis.

Ja nenotiks lupīnu straujās izplatības ierobežošana, tad jau ap 2050.gadu lupīnas lepni gozēsies Islandes centrālajās augstienēs un pārņems vēl plašākas teritorijas, izspiežot no tām ārā vietējo augu sugas. 

Islandes likumdošana (No.583/2000) aizliedz ievest 15 dažādu augu sugas valstī. Piemēram, invazīvā virsāju zvaigžņu sūna (latīņu: Campylopus introflexus) ieradās Islandē pavisam nejauši, klusi sēžot uz ceļotāju kurpju zolēm un mūsdienās lepni aug ģeotermālajos reģionos. Lupīnas kalpo par piemēru nekontrolētai invazīvo sugu izplatībai Islandes trauslajā dabas vidē, līdz ar to pastāv strikti ierobežojumi un aizliegumi augu sugu ievešanai. 

Attiecībā uz sugu ievešanu Islandē, mūsdienās to varētu ietvert teicienā: “Septiņreiz nomēri, pirms griez”, – labi apdomā potenciālās sekas savai rīcībai.  

Izmantotā literatūra: 

https://en.wikipedia.org/wiki/Lupinus_nootkatensis    https://www.natt.is

https://www.natt.is