27.augustā Islandē ar pirmizrādi atgriezās pasauli apceļojusī dokumentālā filma: “Par laiku un ūdeni. Mūsu nākotnes vēsture” (islandiski: Um tímann og vatnið). Tā balstīta uz islandiešu rakstnieka Andri Snaira Magnasona (Andri Snær Magnason) grāmatas ar tādu pašu nosaukumu, kas pirmoreiz izdota 2019. gadā. Ieejas biļetes bija izpārdotas jau labu laiku iepriekš un uzgaidāmajā telpā pirms filmas bija sapulcējusies raiba publika: gan uzpūderētas dāmas gados, gan sasmaržojušies kungi, gan vidēja gadagājuma ļaudis, daži ārzemnieki kā es un pavisam maz jaunās paaudzes. 

 Filmas producente, daudzkārtēji apbalvotā Sāra Dosa jau iepriekš bijusi saistīta ar dabas elementu dokumentēšanu filmā “Fire of Love”(2022), kurā galvenais fokuss bija cilvēks un uguns elements vulkānu izvirdumos. Šoreiz Sāra pievērsusies ledus un ūdens elementam, veiksmīgi savijot kopā savu redzējumu ar rakstnieka Andri personisko dzīvi un ģimeni, radot emocionālu stāstu caur paaudzēm, laika ritējumu, Islandes vēsturi, dabas zinātnēm un filozofiju. Pēc filmas gan Andri, gan Sāra atbildēja uz jautājumiem un dalījās ar savu redzējumu gan par filmu, gan par Islandes ledāju nākotni. 

Gan grāmatas, gan filmas centrā ir jautājums: kā cilvēkam aptvert klimata pārmaiņas, ja tās notiek tādos laika un telpas mērogos, kurus mūsu prāts īsti nespēj saprast? Cauri abiem mākslas darbiem skan skaudra atziņa: mēs kā cilvēki dzīvojam īsu laiku, bet mūsu rīcības sekas dzīvos daudz ilgāk par mums. 

Rakstnieks attīsta vienu no spēcīgākajām idejām par paaudžu “rokasspiedienu”. Tas nozīmē, ka mūsu iespējamie 70-100 dzīves gadi aptver daudz ilgāku laiku. Mūsu vecvecāki atceras pasauli pirms mūsu dzimšanas un mēs varam auklēt mazbērnus, kuri dzīvos nākotnē. Tādējādi klimata pārmaiņas nav kaut kas, kas notiks abstraktā nākotnē – tās notiek mūsu ģimenes laika robežās.

Ledāji ir kā Zemes vēstures manuskripti. Ledus slāņos un tajos ieslēgtajos gaisa burbulīšos glabājas informācija par pagātnes atmosfēru, vulkāniskajiem izvirdumiem un klimatu. Kad pazūd cilvēks, pazūd daļa atmiņu. Vecvecāki glabā ģimenes atmiņu, bet ledāji glabā planētas atmiņu. Kad izkūst ledājs, pazūd arī daļa ļoti sena dabas arhīva. 

Andri Snairs Magnasons bija izraudzīts kā vārda meistars pirmajām ledāja bērēm Islandē un vēstījumam “Vēstule nākotnei”. Okjokutla (Okjökull) ledājs tika pasludināts par mirušu jau 2014.gadā, taču 2019.gada 18.augustā notika simboliskas ledāja bēres, kurās pie bijušā ledāja uz milzu akmens bluķa tika piestiprināta metāla plāksne ar vārdiem: “Mēs zinājām, kas notiek un kas būtu jādara; tikai nākotnes cilvēki zinās, vai mēs to izdarījām.” Ledāja nespēja kustēties pašam no sava svara un gravitācijas ietekmē tiek saukta par “ledāja nāvi”. Tieši šāda nākotnes aina tiek paredzēta arī citiem maza izmēra ledājiem, īpaši izvadledājiem, kuri varētu izkust 150 – 200 gadu laikā, ja temperatūra turpinās paaugstināties. 

Okjokutla bēres ir simbolisks vēstījums tam, ka Islandes ģeogrāfija var mainīties nākamajos gadsimtos: upju hidroloģija, zemes virsmas augstums, aktivizētos vulkānu izvirdumi un mainītos mums pierastā ainava. Tieši šo jautājumu: “kas ir „ledus zeme” bez ledus?” uzdod arī grāmatas autors, rosinot katram pašam meklēt atbildes uz šo jautājumu.

Filma “Par laiku un ūdeni” mani emocionāli aizkustināja. Man bieži bira asaras, filozofiski aptverot to, cik īss ir laika mirklis, kas mums kā cilvēkiem dots, un cik būtiski ir tas, ko katrs mēs darām savā dzīves laikā, atstājot savas pēdas nākotnē.