Kopš 7.februāra slavenā Reinisfjaras melno smilšu pludmale ir pilnībā mainījusi savu izskatu, – pie skatu laukuma pludmales nav un daļa no krasta ir nobrukusi. Okeāna spēcīgie viļņi pārnesuši piekrastes materiālu, – smiltis un bazalta akmens bluķus tālu prom uz pludmales rietumu daļu, izveidojot akmeņu sanesu kaudzes.

Pludmales krasta līnija ir samazinājusies par 50 – 60 metriem iekšzemē. Ieeja no skatu laukuma vairs nav iespējama. Vietējie zemnieki, kuriem pieder pludmale un zeme ap to, neko tādu nav redzējuši. Sociālajos tīklos virpuļo dažādas pludmales foto ar humoru saturošu uzrakstu – “RIP”(dusi mierā). 

Dabas spēki, kuri pastiprināti iedarbojas uz pludmali, izraisot fizisku krasta eroziju:

• Vējš, vēja virziens un pa gaisu vēja pārnestas smiltis;
• Okeāna viļņi un ūdens uzvirzīšanās sauszemei (transgresija);
• Piekrastes okeāna straumes, kas ar savu spēku pārnes pludmales materiālu; 
• Ledus veidošanās ziemā (sasalstot ūdenim, tas izplešas, drupinot krasta iežus).

Kāpēc pludmale tiek radikāli izmainīta 2026.gada februārī:  

• Ģeogrāfiskais novietojums: Reinisfjara ir viens no vistālāk uz dienvidiem esošiem Islandes salas sauszemes punktiem. Precīzāk, tas ir Reinisfjatla kalns, kurā ir populāras fotografēšanās vietas – bazalta kolonnas un Hálsanefshellir ala (“Kakla-deguna ala”). Reinisfjatls izvirzās tālu uz dienvidiem, iestiepjoties okeānā. Kalnu grēda ir kā dabiska barjera arī smilšu plūsmai: smiltis nav iespējams pārnest no austrumiem uz rietumiem, tāpēc Reinisfjaras pludmale netiek barota ar papildus smilšu materiālu no austrumu piekrastes daļas.
• Ilgstoši dominējošie austrumu vēji aiznes prom materiālu (smiltis, oļi, lieli akmens bluķi) un vietā netiek pienests jauns materiāls ar straumēm no austrumiem dēļ vēja virziena, okeāna straumēm un Reinisfjatla kalna radītās barjeras. Smilts – oļu materiāls biezā slānī ir pārvietots tuvu Dyrhólaey pludmalei uz rietumiem. 
• Piekrastes viļņu spēks: Reinisfjaras piekrastē šelfa (kontinentu zemūdens apkārtne līdz ~ 200 m dziļumam) daļa strauji krīt par desmitiem metru dziļāk un līdz ar to, uz krastu nākošie viļņi akumulē neparastu spēku, līdz ar to tie nonāk krastā “nesaplīsuši” un atbrīvo savu spēku, ar kuru var ārdīt piekrasti, pārnest materiālu un svaidīt akmens bluķus kā mazus olīšus. Spēcīgie un pēkšņie viļņi ir arī iemesls cilvēku bojāejai šajā pludmalē. 
• Spēcīgas zemūdens straumes.
• Okeāna uzvirzīšanās krastam (transgresija), kas ir dabisks process un ik gadu notiek šeit janvāra beigās, februārī. Bazalta kolonnas un Hálsanefshellir ala ir pilnībā applūdusi un nesasniedzama. 

 Kas notiks tālāk un ko darīt: 

• Ja turpinās pūst vējš no austrumiem, pludmale tiks erodēta un bojāta, viļņiem un straumēm aiznesot arvien vairāk materiāla uz rietumiem. 12.februārī laika prognoze paredzēja, ka austrumu vēji vēl kādu laiku dominēs. 
• 13.februārī vietējie zemes īpašnieki (Reinisfjara ir privātīpašums) ar smago tehniku sāka pārvadāt okeāna pārnestos bazalta akmens bluķus no pludmales rietumu daļas un austrumiem, izberot tos tuvu pie jau pabojātās skatu platformas. Lai arī cilvēks nevar kontrolēt Atlantijas okeānu, tomēr ar mazām darbībām var aizkavēt okeānam postīt cilvēka veidoto infrastruktūru. 
• Kad vēja virziens mainīsies, ir cerība, ka aiznestais smilts-oļu materiāls tiks atnests atpakaļ. Ņemot vērā, ka 2026.gadā postījumi ir neparasti lieli (konkrēti aprēķini vēl nav veikti), tad visticamāk arī materiāla atgādāšana atpakaļ okeānam prasīs vairāk laika. Varbūt par gadus.
• Iežu nogruvums krastā gan vairs nebūs atjaunojams un varam teikt, ka pludmale jebkurā gadījumā paliks izmainīta uz ilgu laiku. 

Zemes īpašnieks Gudni Einarsons atzīst, ka “mums ir pavisam maza kontrole pār Alantijas okeānu, īpaši šeit, Reinisfjarā”. Krasta tuvumā okeāns ir ļoti dziļš un viļņi nonāk krastā nesašķīduši, tāpēc tiem ir milzīga jauda ārdīt, pārnest, ieraut un transportēt visu piekrastes materiālu. Lai kaut nedaudz saprastu okeāna viļņu spēku, tad pietiek redzēt skatu, kā milzīgie, ļoti smagie bazalta bluķi okeānā tiek mētāti kā mazi akmens olīši. 

Okeāna transgresija (uzvirzīšanās) un piekrastes materiāla pārnešana, kas izraisa krasta eroziju, nav nekas netipisks Reinisfjaras pludmalē. Tā tas notiek šeit katru gadu janvāra  beigās un februārī, taču tas, kas ir neparasts 2026.gadā, ir apjoms, kas ir aizskalots, pārnests un noārdīts no krasta daļas un Reinisfjatla kalna. 

Kad es apmeklēju Reinisfjaru 2025.gada februārī, arī tad novēroju, ka populārā bazalta pīlāru veidotā Hálsanefshellir ala ir applūdusi, okeāns aizskalojis plašu tās smilšu materiālu un krasts bija pazeminājies par 1,5 metriem. Taču martā jau viss materiāls tika atnests atpakaļ un pludmale palēnām ieguva ierasto izskatu. Pēc 2026.gada postījumiem pludmales atjaunošanās process būs lēns un ilgstošs.

Visiem Reinsfjaras apmeklētājiem lūgums ievērot drošības instrukcijas un būt gataviem, ka Islandes daba ir neparedzama. Tā var būt brīnišķīgi skaista un vienlaikus ļoti bīstama.

Foto: 

No personīgā arhīva

www.mbl.is  www.ruv.is