Rietumislandē, netālu no Hūsafetlas (Húsafell) atrodas Víðgelmir – viena no vislielākajām (148,000 m³), visgarākajām (1585 m) un vislabāk saglabātajām lavas veidotām alām pasaulē. 

Tā atrodas Hatlmundarhroina (Hallmundarhraun) lavas laukā, kas radies no vulkāna izvirduma zem tuvumā esošā Langjokutla (Langjökull) ledāja  aptuveni mūsu ēras 900.gadā. Lavas laukā atrodas četras no piecām lielākajām un labi zināmajām lavas alām Islandē. Pats lavas lauks veidojies no tā saucamās „virves tipa“lavas jeb pahoehoe lavas. Tā ir plūstoša, karsta (1100–1200 °C) bazalta lava, kas atdziestot veido gludu, viļņotu, virves tipa virsmu. 

Víðgelmir alas nosaukumu ir visai grūti iztulkot, jo tas sniedzas Vecnorvēģu valodā un mūsdienās daudzi vārdi ieguvuši vairākas nozīmes, piemēram, „gelmir“ var tikt tulkots kā skaļa atbalss, rēcoša, dobja skaņa, pūķis, caurums. „Víð“ – plašs, telpisks. Kopā saliekot, var sanākt „plašā, dobji skanošā ala“,  „plašais caurums“ vai „rēcošais pūķis“. Alas īpašniekiem vairāk fascinē nosaukums„rēcošais pūķis“,jo „caurums“ neskan visai poētiski, turklāt alā nav atbalss, līdz ar to šis variants tīri fiziski nedarbojas. 

Lavas alas Islandē veidojas dažu nedēļu vai mēnešu laikā, kad izkususi lava izveido sacietējušu garozu , taču zem tās turpina plūst karsta lavas upe, izveidojot savu gultni. Kad vulkāna aktivitāte apsīkst, tad lavas upes gultne paliek tukša, karstie lavas ieži lēnām dziest, taču zem cietā lavas lauka virsmas ir izveidojies tunelis. Vīdgelmiras ziemeļu daļā daļa tuneļa griesti ar laiku iebruka, tāpēc alu atklāja un bija iespējams tajā iekļūt. 

Ala ir unikāla ne tikai ar saviem izmēriem, bet arī ar lavas stalaktītiem un stalagmītiem, krāsainajiem iežiem, „lavas mēsliem“, fluoriscējošu baktēriju laukumiem uz alas sienām, kā arī ar ledus formācijām, kas veidojas uz alas grīdas, gaisa kondensātam sasalstot ziemas periodā. 

Alā atrasti arī aitu kauli, ugunskura ogļu paliekas un Vikingu laikmeta stikla kaklarotu pērlītes, kuras mūsdienās atrodas Islandes Nacionālajā muzejā. Dažādi nostāsti pastāv, kā pērlītes varēja nokļūt alā. Viena no versijām, ka tās tur ienesis zaglis, kurš tur apmeties uz dzīvi kādu laiku. Kad lavas lauks sāk atdzist, tad ieži saraujas un šis ir visbīstamākais laiks atrasties tikko „ceptā“ alā, jo ieži atlobās, krīt no alas sienām un griestiem, kas ir dzīvībai bīstami. Iespējams, ka pats zaglis atdusas kaut kur zem sadrupušo iežu kaudzēm, ja nepaspēja izbēgt no alas. 

Laika posmā no 1918.-1930.gadam ap lavas tuneli izveidojās ledus sega visa gada garumā, tāpēc ala bija slēgta. Arī no 1960-tajiem gadiem ledus pārklāja vienīgo alas ieeju līdz pat 1972.gadam. 1991.gadā Islandes Alu Izpētes asociācija (Icelandic Cave Research Association) uzlsēja dzelzs vārtus, lai aizsargātu alas unikālos iežu veidojumus, kas vēl nebija sabojāti, nolauzti vai aiznesti prom. 

Mūsdienās Vīdgelmiras ala ir islandiešu ģimenes īpašums. Kopš 2015.gada ala ir atkla atvērta un ik dienu tiek organizētas ekskursijas gida pavadībā. Gidiem ir savi īpašie stāsti, leģendas, humors, kas padara vēl krāsaināku alas apskati. Jā, un alā dzīvo arī trollis. Lai par to visu vairāk uzzinātu, jādodas uz Vīdgelmiras pazemes dzīlēm. 

Vairāk informācijas šeit.