Sievietes visās pasaules valstīs gadsimtiem ilgi bija pieradušas būt vīriešu sabiedrības pārvaldītas. Tas bija tik pierasti, ka sievietes rūpējas par mājas soli, bērniem, gatavo ēst, tīra māju, agri ceļas un vēlu iet gulēt, liek matos ruļļus, lai labi izskatītos sava vīra un sabiedrības priekšā. Pēc Otrā pasaules kara Islandē sākās strauja modernizācija: mājas tika renovētas, jaunas fabrikas tika celtas un daudz sieviešu sāka piedalīties darba tirgū. Ja sieviete sāka strādāt algotu darbu, ļoti bieži samaksa par tādu pašu darbu bija stipri zemāka (pat 60 – 75 % zemāka) nekā vīriešiem.
Tieši šis bija viens no spēcīgākajiem iemesliem,kāpēc ziemeļu salas – Islandes sievietes sāka kustību par līdztiesību starp dzimumiem 1970-to gadu sākumā. Sievietes vēlējas, lai viņām būtu dota izvēle, iespējas un līdzvērtīga samaksa. Islandiešu zemnieces, piemēram, nevarēja piedalīties lēmumu pieņemšanā un būt Zemnieku arodbiedrībā, jo to veidoja tikai vīrieši,un dažas sievietes, kas bija kļuvušas par atraitnēm. Tā bija klaja nevienlīdzība.
1975.gada 24.oktbrī 90 % Islandes sieviešu apvienojās un izgāja ielās ar plakātiem rokās, lai piedalītos sabiedrības pārmaiņu veidošanā – streikā, kuru nosauca par „Sieviešu brīvdienu“ jeb Kvennafrídagurinn, arī par „garo piektdienu“. Sieviešu atsaucība bija necerēti liela un tā bija diena, kad ikdienas sabiedriskā dzīve aizturēja elpu, – tā burtiski apstājās. Bankas nevarēja normāli strādāt, jo visu mašīnrakstīšanu, kalkulācijas veica sievietes. Tas pats notika laikrakstu redakcijās. Telefona centrāles nedarbojās. Lidojumi tika atcelti. Lielākā daļa skolu tika slēgtas. Tā bija diena, kad daudzi Islandes vīrieši pirmo reizi gatavoja sev kafiju, mainīja autiņus zīdainim, pieskatīja paaugušos bērnus, mazgāja traukus, gatavoja ēst, atklāja multiplikācijas filmu spēku utt.
Šajā dienā ielās izgāja sievietes, kuras uz laika atstāja darbu savās virtuvēs, zivju cehos, veikalu kasēs, skolās, bankās, fermās, pienotavās. Viņas visas vienojās kopīgā spēkā, ka sabiedrībā ir nepieciešamas pārmaiņas. Uzrunās no tribīnes sieviešu organizāciju pārstāves aicināja sievietes mosties. „Áfram stelpur!” jeb “Uz priekšu, meitenes” bija viens no sieviešu kustības saukļiem. Daudzu sieviešu atmiņās šī diena ir iegravēta kā viena no spēcīgākajiem dzīves notikumiem. Šī diena bija vēsturiska. Tā tiešām atnesa daudz pārmaiņu. To tikai saprata vēlāk. Pirms šīs dienas, bija daudz citu protesta aktivitāšu.
Ziemasvētku eglē pienaglotā mājsaimniece
1970.gadu sākumā sievietes Islandē sāka protestēt pret pārspīlēto gatavošanos gada lielākajiem svētkiem – Ziemassvētkiem. Namamātes, gatavojot 9 vai pat 13 dažādus ēdienus, dekorējot māju, meklējot dāvanas, šujot jaunus apģērbus visiem ģimenes locekļiem, bija tik pārgurušas, ka svētkos nespēja pat neko ieēst. Tā nu sieviešu kustība, kas dibināta 1970.gada 1.maijā un tika saukta par „Sarkano zeķubikšu grupu“, 1974.gada 23.decembrī izgāja Reikjavīkas centrā ar pašgatavotu manekenu/lelli, kas attēloja pārgurušu mājsaimnieci . Šo manekenu sievietes vēlāk pienagloja pie Ziemassvētku egles, sabiedrībai ironiski jautājot: „Vai tādi ir mūsu Ziemassvētki?“
Govs, kas nokāva skaistuma konkursu
1972.gada septembrī Sarkano zeķubikšu grupa protestēja Akranesas pilsētā pret ikgadējo skaistuma konkursu, kuru rīkoja divi vīrieši, kas bija noslēguši līgumu uz vairākiem gadiem, iesaistot lielas naudas summas. Lai pievērstu sabiedrības uzmanību, pilsētiņas centrā pie „Hotel Akranes“, kur notika skaistumkonkursa balle, sievietes kronēja baltu govi, vārdā Perla, kā „Mis Jaunā Islande“,uzliekot tai galvā sudrabainu kroni un apliekot svinīgo lentu. Govi šim pasākumam aizdeva zemnieks Saimundurs (Sæmundur Gíslason). Govi nedrīkstēja ievest balles telpās, tašu šī aktivitāte pievērsa sabiedrības uzmanību un skaistuma konkursi tika apturēti uz 10 gadiem.
1975.gads – Sieviešu gads
ANO pasludināja 1975.gadu par Starptautisko Sieviešu gadu. Reikjavīkā no 20.-21.jūnija tika organizēts Sieviešu kongress, kurā piedalījās vairāk kā 300 sieviešu. Tā laikā tika formulētas nevienlīdības problēmas sabiedrībā un nolemts,ka 24.oktobris būs Islandes sieviešu streika diena. Šis kongress bija pagrieziena punkts sieviešu līdztiesības problēmu risināšanai Islandē.
Gatavošanās lielajai dienai bija pamatīga. Tika apziņotas visas sieviešu organizācijas, arodbiedrības, veikti neskaitāmi telefona zvani, lai sasniegtu maksimāli daudz sieviešu visā Islandē. Tai laikā bija tikai viena radiostacija, kas Sarkano zeķubikšu grupai atļāva veidot raidījumu par dažādām sievietēm aktuālām tēmām, tādā veidā sasniedzot ikvienu mājsaimniecību. Trīs nedēļas pirms streika tika izplatītas skrejlapas, apstaigāti veikali un bankas, lai motivētu sievietes 24.oktobrī neiet uz darbu un iestāties par līdztiesību.
1975.gada 24.oktobris
Diena, kad viss apstājās. Tai laikā Islandē bija 220 000 iedzīvotāju, no kuriem Reikjavīkas centrā sapulcējās ap 25 000, pārsvarā sieviešu. Sievietes nāca no visām pilsētas ielām ar karogiem rokās. Uz skatuves tika teiktas runas un dziedātas dziesmas. Tika lasītas telegrammas no visām Islandes debespusēm, kuras sūtīja sievietes. Arī telegramma no kuģa „Fjallfoss“, uz kura atradās 23 vīrieši un 3 sievietes. Solidarizējoties ar visām Islandes sievietēm, visas trīs bija ieslēgušās kuģa kabīnē un atteicās veikt savus pienākumus. Vīrieši bungājās pie kajītes durvīm un bija neapmierināti, taču sievietes parādīja savu spēku vienotībā.
Pirms 24.oktobra tika izpirkti zīmuļi, iegādāta kaudze saldumu un cīsiņu „hotdogiem“, lai darba devēji un tēvi būtu gatavi tikt galā ar bērnu bariņu.
Šī diena bruģēja ceļu lielām pārmaiņām Islandē. 1976.gadā parlaments pieņēma likumu par līdztiesību starp dzimumiem. 1980.gadā demokrātiskās vēlēšanās tika ievēlēta pasaules pirmā sieviete – prezidente Vigdīsa Finbogadotira (Vigdís Finnbogadóttir), kura ar godu un dziļu viedumu kalpoja kā Islandes prezidente veselus 16 gadus!
Ik katrus 10 gadus, šajā dienā sievietes beidz darbu agrāk, taču 2023.gadā šajā dienā Islande otro reizi pieredzēja visu sieviešu streiku, kad ielās izgāja ap 100 000 cilvēku, izvirzot divas pamatproblēmas: nevienlīdzību samaksā starp dzimumiem un vardarbību pret sievietēm. Mērķis ir panākt pilnu dzimumu līdztiesību līdz 2030.gadam.
2025.gadā 24.oktobris arī iekrīt piektdienā, tieši 50 gadus pēc vēsturiskās dienas. Un arī šogad sievietes izies ielās. Ne visas līdztiesību problēmas ir atrisinātas, taču pavisam noteikti varam apgalvot, ka Islande priekš sievietēm ir vislabāka valsts pasaulē.
Tiem, kuriem interesē vairāk detaļu par 24.oktobra streiku pirms 50 gadiem, iesaku noskatīties dokumentālo filmu „Dagurinn sem Ísland Stöðvaðist”( The Day Iceland Stood Still), kurā ir daudz informācijas arī angļu valodā.
Sievietes Islandē ieguva tiesības balsot 1915.gadā pēc tam, kad Jaunzēlande un Somija bija pieņēmušas šādu lēmumu. Taču turpmāko 60 gadu laikā tikai 9 sievietes tika ievēlētas parlamentā. Taču 2025.gada oktobrī, kad top šis raksts, Islandes parlamentā Altingi 48 % no deputātiem ir sievietes. Turklāt, šis ir gads, kad pirmo reizi Islandes vēsturē sievietes vada visas valsts un privātās universitātes, valdības koalīcijas partijas, galvaspilsētu Reikjavīku un ieņem valsts vadības svarīgākos amatus, kurus gadsimtiem ilgi ieņēma tikai vīrieši:
Islandes valsts prezidente – Hatla Tomasdotira (Halla Tómasdóttir)
Ministru prezidente – Kristrūna Frostadotira (Kristrún Mjöll Frostadóttir)
Valsts bīskaps – Gudruna Helgudotira (Guðrún Karls Helgudóttir)
Valsts policijas komisāre – Sigrīdura Gudjonsdotira (Sigríður Björk Guðjónsdóttir)
Valsts prokurore – Sigrīdura Fridjonsdotira (Sigríður J. Friðjónsdóttir).
Islande ir unikāla valsts daudzējādā ziņā. Šeit dzīvo stipras un pašpietiekamas sievietes. Taču tā tas nav bijis vienmēr, tāpēc augsti novērtējami ir visi pūliņi, kas tiek veikti, lai panāktu līdzvērtīgas tiesības starp dzimumiem un mazinātu vardarbību pret sievietēm.
Literatūras un foto avoti:
https://www.bbc.com/news/magazine-34602822
https://pub.norden.org/nord2024-042/the-womens-strike-started-the-third-wave-of-feminism-in-iceland.html https://www.ruv.is/english/2024-12-27-is-iceland-a-country-of-women-431787
Islandes stāsti ģeogrāfes acīm 
Komentēt