21.martā visā pasaulē pirmo reizi svinēja Ledāju dienu, turklāt viss 2025.gads ir pasludināts par ledāju gadu. No 21.03. – 12.04.2025.Islandes Telekomunikāciju muzejā (Loftskeytastöðin) ir atvērta izstāde “Ledāju paaudzes”.  

Izstādē sastopamā informācija vēsta, ka kopš 1940-gadiem Islandes ledāju virsmas tikušas mērītas trīsdimensionāli ar aerofoto palīdzību. Šāda tipa fotogrāfijas ar fotogrammetrijas kamerām tika veiktas no dažādiem leņķiem attiecībā pret ledāju, ļaujot izšķirt pat 50 cm lielus objektus no 5 km attāluma. Katra fotogrāfija bija 25 cm gara un vienā foto rullī ietilpa ap 250 fotogrāfiju.

Tā kā datu apjoms bija milzīgs, tad visu šo aerofoto arhīvu izdevās ieskenēt aptuveni 15 gadu laikā. Ļoti plašu datu bāzi izveidoja ASV militārie spēki 1945.gadā, uzņemot vertikālas aerofoto visā Islandes teritorijā. Kopš tā laika ledāju aerofoto tika uzņemti katrus 5 – 20 gadus. Kopš 2000.gada Islandē sāka lietot digitālās kameras, un mūsdienās neaizstājami ir satelīta uzņemtie foto. 

Ledāji ir planētas Zeme termometri. Tie uzvirzās vēsos klimata periodos un atkāpjas siltākos. Islandē ir aptuveni 269 ledāji, taču tie sarūk un daži izkūst pavisam. Kopš 2000.gada Islandē izkusuši 66 ledāji, kuri bija izmēros aptuveni 0,1 – 3 km² lieli. Visaptveroša Islandes ledāju atkāpšanās sākās kopš 1995. gada.

Laikā ap 870.gadu, kad Islandē ieradās pirmie iedzīvotāji, ledāju klātā platība bija daudz mazāka nekā mūsdienās, taču Viduslaiku Mazajā leduslaikmetā no 14. – 19.gs.daudzi ledāji uzvirzījās un to masas bilance pieauga. 19.gs.beigās ledāji Islandē aizņēma 12 500 km² lielu teritoriju. Kopš tā laika ledāji ir atkāpušies 2400 km² plašā teritorijā un 2023.gadā ledāju klātā platība bija 10 220 km². 

2014. gadā Okjokutla (Okjökull) ledāju (saīsinājumā: OK) pasludināja par izzudušu. 1901. gadā ledājs aizņēma 38 km² platību, savukārt, 1978. gadā – vien 3 km², līdz ar to ledāja masa bija nepietiekama, lai veidotos jauns ledāja ledus. 2019.gadā kādreizējā ledāja vietā tika uzstādīta memoriālā plāksne ar nosaukumu “Vēstule nākotnei”.

Tajā lasāmi islandiešu rakstnieka Andri Snaira Magnasona vārdi: “OK ir pirmais Islandes ledājs, kas zaudējis savu statusu kā ledājs. Nākamajos 200 gados sagaidāms, ka visi mūsu ledāji sekos pa to pašu ceļu. Šis ir mirklis atzīt, ka mēs zinām, kas notiek un kāda rīcība ir nepieciešama. Tikai jūs to zināsiet, vai mēs to izdarījām.”

Attēlā: Okjokutla pārvērtības. Attēla avots: https://earthobservatory.nasa.gov/images/145439/okjokull-remembered 

Mūsdienās Islandes ledāju masas bilance parasti ir negatīva. Tikai atsevišķos gados, kad ziemas ir nokrišņiem bagātas un vasaras aukstas, atsevišķu ledāju masas bilance var būt pozitīva. Tuvākajās desmitgadēs vairāki labi zināmi ledāji visticamāk izzudīs, piemēram, Hofsjökull Eystri, Þrándarjökull, Torfajökull un Kaldaklofsjökull. 

Izmantojot mūsdienu moderno tehnoloģiju datus, dažādus lauka mērījumus un klimata tendences, zinātnieki aprēķinājuši, ka Islandes ledāji izzudīs 200  – 300 gadu laikā, taču ledājs Eijafjatlajokutls (Eyjafjallajökull) jau pēc 140 gadiem. Ap 2100.gadu otrs lielākais Islandes ledājs Langjokutls (Langjökull), arī Hofsjokutls (Hofsjökull) un Mīrdālsjokutls (Mýrdalsjökull) būs zaudējuši 20 % ledāju masas un tikpat daudz platības. 

Islande joprojām var lepoties ar skaistajiem un tik ļoti dažādajiem ledājiem. Lai gan to paredzamās beigas pārsniedz viena cilvēka mūžu, cerība tomēr ir dzīva, ka Zemei ir savi regulējošie mehānismi un ka pēc silta klimata perioda sekos vēsāks. Un ledāji turpinās savu dinamisko dzīvi Ledus zemē Islandē.

Izmantotā literatūra: 

• Lamsters, K. Mūsdienu ledāji. 2021. LU Akadēmiskais apgāds.  

• Informācija no izstādes “Ledāju paaudzes”.