Islandes ūdenskritumu pasaule ir pārsteidzoši krāšņa, daudzveidīga un bagāta. Ilgus gadus šī stāsta varonis Glīmurs gozējās uz pjedestāla kā Islandes augstākais ūdenskritums ar 198 m kritumu, līdz 2011.gadā to apsteidza Morsaurfoss (Morsárfoss) ar 240 augstuma metriem.

Savu lomu te spēlē globālā sasilšana un attiecīgi arī ledāju kušana, jo Morsaurjokutla (Morsárjökull) ledājs (Vatnajokutla izvadledājs) sāka strauji kust 2007.gadā, atsedzot jaunu ūdenskritumu.

Glīmura ūdenskritums atrodas ~ 1 stundas brauciena attālumā no Reikjavīkas, Rietumu Islandē pie Vaļu fjorda (Hvalfjordur), dabisko bērzu mežu ieskauts. Jūnija vidū pa ceļam uz Glīmuru bagātīgi zied no Aļaskas atvestās Nutkas lupīnas un gaisu piepilda reibinoši salda smarža. 

Kā jau labi paslēpts dabas dārgums, Glīmurs apvīts ar savu leģendu par kādu mīlas stāstu starp vietējo zemnieku un elfu sievieti. Vīrietis noklīdis no takas un skaitījās pazudis vairāk kā gadu, taču tad kā par brīnumu uzradies. Kādu svētdienas rītu pie baznīcas durvīm uzradies mazs zīdainis, ietīts nepazīstamā audumā.

Foto: sākuma posms – šķērsot upi

Neviens neatzinās, kas ir tēvs. Arī pazudušais zemnieks ne. Tad pēkšņi pie durvīm parādījās nikna sieviete un skaļi nokliedza uz savu bijušo mīlnieku, ka no šī laika viņš tiks pārvērsts par vali un dzīvos jūras ūdeņos. Paķērusi zīdaini, sieviete izgaisa.

Nabaga zemnieks tika pārvērsts par sarkangalvainu vali un sāka trakot jūras un Vaļu fjorda ūdeņos, gremdējot laivas. Laikam ejot, vietējais priesteris, kurš zaudēja abus dēlus vaļa trakulību dēļ, iemānīja nikno vali līcī, tad pa upi uz augšu līdz Glīmura ūdenskritumam.

Foto: ceļa norāde bezceļā

Valis no pārguruma uzblīda un pārsprāga, izraisot zemestrīci un skaļu blīkšķi. No tā arī radies ūdenskrituma nosaukums “Glīmurs”, kas nozīmē “skaļa, atbalsojoša dārdoņa”. Interesanti, ka pie Vaļu ezera, kas atrodas Botnsau (Botnsá) upes augštecē, ir atrastas vaļu skeleta paliekas.

Glīmurs ir ļoti populārs vasaras pārgājienu maršruta galamērķis, lai gan tā sasniegšana nav gluži tik vienkārša un prasa piepūli, atbildību par katru soli: ir jāšķērso Botnsau kalnu upe, kurai vasaras laikā pāri ir pārlikts baļķis; takas segums upes kreisajā krastā ir ļoti dažāds, reizēm ar asi šķautņainiem, vaļīgiem iežu gabaliem, dubļiem, pakāpieniem, stāvu nogāzi un smalkiem oļiem.

Lietus laikā kāpšana lejup var sagādāt grūtības, jo tad takas segums vietām pārvēršas dubļu un iežu slīdkalniņā. Vietām taka ir tuvu aizai, pa kuru tek Botnsau upe. Ja ir bailes no augstuma, tad kraujas malai labāk netuvoties.

Pārgājiena garums ir mazliet virs 7 km, laiks turp un atpakaļ ir ~ 3 stundas, taču ātrie gājēji var iziet taku ātrāk. Pārgājiena sākums ved pa labi iezīmētu, norādēm bagātu taku caur Thvottahetlir alu, kur senāk gan žāvēta veļa, gan kaltētas zivis.

Taka šeit sadalās dienvidu un ziemeļu virzienā. Turpceļā vidēji paiet 1,5 stunda, ejot pa dienvidu taku. Maršrutu var iziet teorētiski kā loku: turp pa dienvidu taku, atpakaļ pa ziemeļu, taču neiesaku izvēlēties līkumaino ziemeļu taku, jo tā ir ļoti slikti marķēta, kāpiens lejup vai augšup ir pat ekstrēms, reizēm rāpjoties četrāpus pa irdeniem iežu slāņiem, dubļainiem posmiem un neziņu, vai esmu uz pareizās takas.

Vislabāk iet dienvidu taku turp un atpakaļ, jo unikālie skati uz Glīmura ūdens aizkaru ir no šīs puses, kamēr no ziemeļu takas ūdenskritums gandrīz nav redzams.

Ja tomēr ir vēlme iziet abas takas loka veidā, tad virs Glīmura nāksies šķērsot upi otro reizi, šoreiz bez baļķa palīdzības: vai nu ar pārgājienu sandalēm un basām kājām, vai ar ūdens pilniem trekinga apaviem – tas katra pašā ziņā, taču ar sausām kājām pāri neviens netiks!

Lielisku un atbildīgu aktīvo atpūtu Islandes nepieradinātajā dabas klēpī!