Vai zinājāt, ka Islande ir slavena ar savu ziemeļu kristālu? Islande devusi savu vārdu pasaules slavenai minerāla kalcīta varietātei, ko dēvē par Islandes špatu, optisko kalcītu, arī par sudraba kristālu.
Islandes špats ir bezkrāsaina, caurspīdīga kalcīta karbonāta (CaCO3) varietāte un sastāv no lieliem, pa skaldnības plaknēm sadalītiem, dzidriem kalcīta kristāliem. Islandes špata unikalitāte ir tā gaismas dubultlaušanas optiskās spējas – spēju dubultot aiz kristāla esošo attēlu, tāpēc to izmanto īpašās optiskajās ierīcēs.
Šis kristāls veidojas nogulumiežu vidē, galvenokārt kaļķakmens un dolomīta iežos, arī hidrotermālās dzīslās. Tas izgulsnējas no šķīdumiem, kas bagāti ar kalcija un karbonāta joniem un kurus ietekmē temperatūra, spiediens un dažādi piemaisījumi.
Lai gan mūsdienās Islandes špatu iegūst vairākās vietās pasaulē, tomēr 17.gs.šo kristālu atklāja un sāka iegūt tikai vienā vietā – Islandes austrumos – Helgustadirā (Helgustaðir) pie Eskifjordura (Eskifjörður) ciemata.
Tā ieguve turpinājās līdz 1924. gadam, kad raktuvi pasludināja par izsmeltu. Šajā atradnē iegūtie kristāli izcēlās ar neparastu dzidrību, tāpēc tie nonāca zinātnieku aprindās un daudzās Eiropas kolekcijās. Helgustadiras atradnē atrasti pat 7x7x2 metrus lieli kristāli.
Kopš 1975.gada šī atradne pasludināta par nacionālo mantojuma vietu un jebkāda ziemeļu kristāla kolekcionēšana no šīs atradnes ir aizliegta.
Islandē iegūto kalcīta kristālu pētījumi ļāva labāk izprast kristālisku vielu fiziku. 17. gadsimtā holandiešu matemātiķis, fiziķis, astronoms, izgudrotājs Kristians Haigenss (Christiaan Huygens) ļoti rūpīgi izpētīja šo kristālu un grāmatā “Tractatus de Lumine” publicēja atklājumus par gaismu kā viļņu fenomenu, polarizējot gaismu ar Islandes špata kristāliem.
Haigenss kopā ar Īzaku Ņūtonu un seru Džordžu Stoksu daudz diskutēja par ziemeļu kristāla īpašībām. 1820. gados Augustīns-Žans Fresnels publicēja pilnīgu Islandes špata gaismas polarizācijas efekta skaidrojumu.
1828.gadā skotu ģeologs un fiziķis Viljams Nikols izmantoja 68 grādu leņķī slīpētu Islandes špatu, izgudrojot pirmo polarizējošo prizmu, kuru dēvē par Nikola prizmu. To plaši izmantoja mikroskopijā un polarimetrijā, pirms parādījās sintētiskie materiāli.
Iespējams, ka vikingi izmantoja ziemeļu kristālu navigācijas nolūkos. Ir saglabājušies Viduslaiku ieraksti par mistisku “saules akmeni” (islandiešu val. -“sólarsteinn”), kas vikingu laikā tika izmantots, lai noteiktu saules virzienu mākoņainās debesīs vai krēslas apstākļos. Tas varētu izskaidrot vikingu neparastās spējas navigēt neatklātos ūdeņos.
Lai gan Islandei nav oficiāli pasludināts savs nacionālais iezis vai minerāls, varam visai droši apgalvot, ka Islandes špats ir valsts nacionālais kristāls, kas vēsturiski bruģējis ceļu daudzās zinātņu disciplīnās un iegravējis Islandes vārdu iežu un minerālu pasaulē uz visiem laikiem.
Izmantotā literatūra un foto avoti:
Islandes stāsti ģeogrāfes acīm 
Komentēt