Ceļojot pa Islandes dienvidu krastu, jau pa lielu gabalu redzams viens no tūristu iecienītākajiem objektiem – Seljalandsfoss ūdenskritums. Tas ir viens no retajiem ūdenskritumiem Islandē, aiz kura var arī aiziet un vērot krītošo ūdens aizkaru savu acu priekšā.

Tāda maģiska sajūta līdz brīdim, kamēr apģērbs paliek slapjš. Vasarās Islandē ir gaišs 24 h diennaktī, taču rudenī un tumšajos ziemas vakaros ūdenskritums ir izgaismots jau kopš 2001.gada.

Seljalandsfoss ir 60 m augsts un krīt lejup no senā okeāna krasta klints. Seljalandes (Seljalandsá) upe barojas no slavenā ledāja, kas vienlaikus ir arī vulkāns – Eijafjatlajokutla (Eyjafjallajökull).

Daudzām mēlēm šis ir tikpat kā neizrunājams vārds. Tomēr, ja iztulko, tad nav tik traki: “eyja” – sala; “fjalla”- kalns; “jökull”- ledājs. Kopā: “salu kalna ledājs”. Vulkāns ar tādu pat nosaukumu izvirda 2010.gadā, padarīja Islandi zināmu visai pasaulei un līdz ar to veicināja strauju tūrisma izaugsmi.

Kā jau populārs tūrisma apskates objekts, jārēķinās, ka Seljalandsfosa apkaime visbiežāk ir tūristu pilna. Pakāpieni uz ūdenskritumu un taka aiz tā ir slidena no krītošās ūdens miglas, tāpēc jābūt uzmanīgiem. Ir maksas autostāvvieta, arī labierīcības. Tūristu ērtībām vasarā darbojas arī neliels veikaliņš un kafejnīca.

Skaidrās dienās pie Seljalandsfosa ļoti labi var redzēt zobainu horizonta līniju, kuru iezīmē Vestmanu salu grupa. Prāmis, kas ved uz Heimaejas salu, kursē piekrastē netālu no Seljalandsfosa. Vestmanu sala Heimaeja ir vēl viena apskates vērta vieta, kurai var veltīt pāris dienas.

Ja ir vairāk laika, tad var paiet uz ziemeļiem un atrast īstu ūdenskritumu dārgumu – 40 m augsto, Gljūfuras upes (Gljúfurá) veidoto Gljūvrabui ūdenskritumu (Gljúfrabúi), kas tulkojumā nozīmē “kanjona iemītnieks”. Tas aizslēpies aiz šauras klinšu arkas, dziļi kanjonā.

Esot tā tuvumā, rodas sajūta, ka ūdens krīt no debesīm. Tā kā ieeja ir šaura un lietainās dienās upes ūdens līmenis ir augsts, tad var piesmelt apavus, taču jebkuras pūles nokļūt tuvāk šim ūdenskritumam ir tā vērtas. Vietējo leģendas vēsta, ka te dzīvo arī huldufolk (Huldufólk) jeb “neredzamie, noslēpumainie cilvēki”, kas dzīvo paralēlajās pasaulēs.

Tiek uzskatīts, ka elfi arī pieder pie huldufolk grupas. Vietās, kur tie sastopami, jāizturas arī īpaši cieņu, gluži kā ciemiņam ciemojoties citās mājās.

Būsim cieņpilni pret Islandes trauslo dabu un tās redzamiem un neredzamiem iemītniekiem.