Islande – “Leduszeme ” tiešā tulkojumā no islandiešu un angļu valodas. Sākotnēji saukta par “sniega zemi” no norvēģu vikinga Noddodura mutes, tad par Gardarsholmuru no zviedru vikinga Gardara Svavarsona puses, un tikai ap mūsu ēras 868.gadu norvēģu vikings Floki Vilgerdarsons šo zemi nosauca par Islandi, kad Rietumfjordos ieraudzīja milzu ledus aisbergus peldam Isafjordura fjordā.

Siltās temperatūras ietekmē ledus gabali atlūza no Grenlandes ledājiem un dreifēja Islandes virzienā. Mūsdienās šī parādība vairs tikpat kā nav vērojama, taču Floki iedotais nosaukums lielajai ziemeļu salai palika uz mūžīgiem laikiem.

Floki savu nosaukumu deva, pamatojoties uz redzētajiem peldošajiem, lielajiem ledus bluķiem, taču pirmie iedzīvotāji zināja arī par sauszemes ledus kupoliem un izvadledājiem.

Ilgi pirms aviācijas laikmeta, kad varēja beidzot ieraudzīt zemes virsmu no putna lidojuma, cilvēki bieži apmetās dzīvot tiešā ledāju tuvumā, dodot tiem nosaukumus, piemēram, Svinafetls – izvadledājs, pie kura atradās cūku audzēšanas saimniecība, vai Katla – “tējkanna”.

Islandes lielākie ledāju kupoli. Kartes avots: Lamsters, K. Mūsdienu ledāji. 2021. LU Akadēmiskais apgāds.

Islandē ir aptuveni 269 ledāji, kuru kopējā masas bilance ir ∼3400 km³. Ja to pārklātu kā sviestu pāri Islandes teritorijai, tad ledus kārta būtu 34 m bieza.

Veģetācija klāj tikai 23 % un ledāji aizņem šobrīd vairs tikai 10 % no valsts teritorijas (daudzos senākos avotos dominē 11 %, kas vairs nav patiesi). Ja izzustu visi Islandes ledāji, tad globālais jūras līmenis celtos par ~ 1 cm.

Ledāji ir lēni plūstošas ledus upes, kas plūst lejup pa nogāzi sava svara ietekmē. Ar savu masas spēku un kušanas ūdeņiem tie pārveido ainavu un veido dažādas reljefa formas.

Izvadledājs. Foto avots: https://peakvisor.com/park/vatnajoekull-national-park.html

Lielākais no Islandes ledājiem ir Vatnajokutls (Vatnajökull), kura platība ir 7700 km² (2017.g.) un ledus tilpums 3000 km³. Jāpiebilst, ka kopējais visu Islandes ledāju ledus tilpums ir ~3400 km³, no kura lielāko daļu sastāda Vatnajokutla ledāja kupols un šis fakts padara Vatnajokutlu par Eiropas lielāko ledāju pēc ledus tilpuma.

Eiropas lielākais ledājs pēc platības ir Severnijas ledus kupols (platība 20 500 km²) Krievijai piederošajā Novaja Zemļa salu arhipelāgā. Citi liekākie Islandes ledus kupoli ir Hofsjokutls (890 km²), Langjokutls (900 km²) un Mīrdālsjokutls (560 km²), Drangjokutls (142 km²).

Islandes ledāji, visticamāk, ir izzuduši pirms apmēram 9 – 5 tūkstošiem gadu, tā sauktajā holocēna termālajā maksimumā. Tikai pirms aptuveni 4 tūkstošiem gadu ledāji Islandē izveidojās atkal. Kopumā tiem ir bijušas raksturīgas ievērojamas fluktuācijas.

 Kopš 14.gs., kad beidzās viduslaikus siltais periods un sākās mazais leduslaikmets, Islandes ledāji uzvirzījās un sasniedza savu maksimālo izplatību.

Daži izvadledāji uzvirzījās pat par 10 – 15 km, iznīcinot kultivēto zemi un apdzīvotās vietas. Mūsdienās notiek pretējais process: ledāji kūst un to masa radikāli samazinās ik gadu. 20.gs.bija periods (no 1970. līdz 1985.gadam), kad vairāk nekā puse Islandes ledāju sāka atkal uzvirzīties.

Visaptveroša Islandes ledāju atkāpšanās sākās kopš 1995. gada. Taču jāņem vērā, ka laikā ap 870.gadu, kad ieradās pirmie iedzīvotāji Islandē, ledāju masas bilance un to klātā platība bija daudz mazāka nekā mūsdienās. 

Fatljokutla ledājs. Foto no personīgā arhīva.

Lielie ledāji zaudējuši 10 līdz 30 % no savas platības. Katru gadu Islande zaudējusi aptuveni 40 km² ledāju, un vairāki mazie ledāji pavisam pazuduši kopš 2000. gada.

Izkusušie 2000 km² ledāju ir ļoti nozīmīgi, – tas ir vairāk kā Langjokutla un Hofsjokutla ledāji kopā. Islande pāris simtu gadu laikā var kļūt par bezledāju zemi, kas būtiski ietekmēs valsts saldūdens resursus un enerģētiku, jo 70 % elektroenerģijas saražo HES no strauji plūstošajām ledāju upēm. Lielākā daļa upju barojas ar ledāju kušanas ūdeņiem.

Ledāji ir lielākie saldūdens rezervuāri uz Zemes, un šajā ziņā islandieši var lepoties: ledājos atrodas arī 99 % no visa Islandes saldūdens, un tie glabā aptuveni divdesmit reizes vairāk ūdens kā valsts vidējais kopējais nokrišņu daudzums gadā.

Mūsdienās Islandes ledāju masas bilance parasti ir negatīva. Tikai atsevišķos gados, kad ziemas ir nokrišņiem bagātas un vasaras aukstas, atsevišķu ledāju masas bilance var būt pozitīva.

No Vatnajokutla ledus kupola dienvidu daļas izvadledāji izplūst tikai 100 m augstumā virs jūras līmeņa. Tur nokrišņi lielākoties izkrīt kā lietus, un šo izvadledāju masas bilance mēdz būt negatīva pat ziemā.

Skaftafetla izvadeldājs. Foto avots: https://peakvisor.com/park/vatnajoekull-national-park.html

Ledāju eksistence Islandē ir cieši saistīta ar lielo nokrišņu daudzumu, kas nodrošina ledus akumulāciju. Vidējais nokrišņu daudzums virs lielākajiem ledus kupoliem gadā ir 4400 – 5000 mm (maksimāli pat 7000 mm).

Ledāju klasifikācija

Visbiežāk ledājus iedala pēc to morfoloģijas. Galvenokārt Islandes ledāji atbilst topogrāfiski neatkarīgo ledāju grupai – ledus kupoliem. No ledus kupoliem izplūst izvadledāji (ledāju mēles).

Ledus kupoli veidojas kalnu plato un kalnu korēs. Cirka un nogāžu ledāji izmēros ir mazāki un atrodas tādos kā bļodveida pazeminājumos vai ielejās.Pasaules ledāju klasifikācija pēc morfoloģijas (ar K.Lamstera pārveidojumiem).

Topogrāfiski atkarīgie ledāji	Topogrāfiski neatkarīgie ledāji
Ieleju ledāji (pjedmonta jeb priekškalnu ledāji – plūst pa šauru kalnu ieleju un izplūst lēzenos priekškalnu līdzenumos, veidojot plašus leduslobus)	Ledus vairogi (Grenlandē un Antarktikā)
Kalnu ledāji (cirka ledāji, virsotņu ledāji, nišu, krātera ledāji, nogāžu ledāji)	Ledus kupoli (Islandē un Arktikas salās)
Šļūdonīši un sniega lauki jeb sniegāji
Ledus lauki
Izvadledāji (sauszemē bāzētie un jūrā bāzētie)
Ledus lielplūsmas (nozīmīgākais ledus vairogu komponents)
Akmeņu ledāji (iežledāji) – ar ledu sacementētu iežu atlūzu masa ar lēnu plūsmu
Šelfa ledāji

Ledāji un vulkānisms

Islandē raksturīgas ledāju un vulkānu laulības, savstarpēja uguns un ledus stihiju rotaļa, kurā ik pa laikam kāds no abiem gūst virsroku. Vairāk nekā 60 % Islandes ledāju pārklāj aktīvus vulkānus, tādēļ Islandē bieži norisinās glaciovulkānisms (vulkāniskā aktivitāte zem ledājiem).

Tad notiek vai nu lavas izlijumi ar visu tai pavadošo svītu – pelnu mākoņiem, lavas putekļiem un traucētu avio satiksmi, vai arī ledājs iegrimst kaldronā un apremdē vulkānisko aktivitāti, taču reizēm abu savstarpējā rotaļa pārvēršas spraigā cīņā un tad rodas jokulhlaupi -ledājūdeņu megaplūdi.

To laikā var tikt aizskaloti lielu iežu bluķi, tilti, ēkas. Izrauto un aizskaloto iežu vietā var izveidoties kanjoni, ielejas, aizas. Jokulhlaupi tiek uzskatīti par dabas katastrofu un to darbība Islandes ainavā redzama it bieži.

Apjomīgākais jokulhlaups notika 1996.gadā Skeidarasandru līdzenumā, un tas ilga vairākas dienas ar maksimālo ūdens plūsmas jaudu 50 000 m³/s .

Salīdzinājumam jāpiebilst, ka viena cilvēka ūdens patēriņš dzīvokļos, kuros ir centralizēta aukstā un karstā ūdens apgāde, ir 6 m³/mēnesī.

Islandes dabas spēks un jauda ir apbrīnojama un bijības pilna. Dabas elementu deja šeit rosina pierimt domu skrējienā un dziļi sevī atrast to avotu, kas vieno mūs kā cilvēciskas būtnes ar savu pirmsākumu, – ar dabu.

Kopēt un izmantot tekstus un fotogrāfijas bez saskaņošanas ar bloga autori ir aizliegts.

Izmantotā literatūra:

• Aðalgeirsdóttir, G., Magnússon, E., Pálsson, F., Thorsteinsson, T., Belart, J., Jóhannesson, T., … & Björnsson, H. (2020). Glacier changes in Iceland from∼ 1890 to 2019. Frontiers in Earth Science, 520. Pieejams: https://www.frontiersin.org/articles/10.3389/feart.2020.523646/full
• Lamsters, K. Mūsdienu ledāji. 2021. LU Akadēmiskais apgāds.
• https://www.statista.com/statistics/1414372/iceland-hydropower-production/