Ziemassvētku laiks un paši svētki Islandē ir gluži kā reliģija. 23.decembris ir pēdējā pirmssvētku diena, kad visi veic pēdējos svētku sagatavošanās darbus, taču tā arī ir Sv.Thorlaukura (Þorlákur Þórhallsson) diena. Diena ar pagāniski – reliģisku pieskaņu.

Thorlaukurs nav viens no ziemeļu mitoloģijas dieviem, bet gan ir bijis reāls cilvēks, – Skalholtas bīskaps un veicis daudz brīnumainu darbu savas dzīves laikā, tāpēc piecus gadus pēc savas nāves (1193.gada 23.decembrī) valsts parlamentā Altingā tika pasludināts par Islandes svēto aizgādni, un tā tas saglabājies līdz mūsdienām.

Viņš ir arī zvejnieku, autisma un Skandināvijas katoļu svētais aizgādnis.
Ģeniālais bērns dzimis 1133.gadā Dienvidislandē, Hlīdarendi ciemā, un jau 14 gadu vecumā pasludināts par priestera palīgu -diakonu, bet 18 gadu vecumā – jau par priesteri.

6 gadus studējis Parīzē un Anglijas pilsētā Linkolnā, un nodevies strikti
reliģiskai dzīvei Islandē. Kamēr citi islandiešu priesteri bija precēti, Thorlaukurs atteicies precēt bagātu atraitni, un tā vietā skaitījis regulāras lūgšanas un studējis svētos rakstus.

Savas dzīves laikā viņš nodibināja pirmo sieviešu klosteri
Kirkjubaejarkalusturā; centās izskaust svēto lietu tirgošanu (līdz Reformācijai Islande bija katoļticīga zeme); bija pirmais abats Islandes pirmajā Augustīniešu kopienā; kā bīskaps iesvētīts 1178.g.2.jūlijā Nīdarūsas katedrālē Norvēģijā un Skalholtā kalpojis 15 gadus līdz pat savai nāvei.

Kamēr islandieši gozējās svētā vīra aizgādībā gadsimtiem ilgi, tikmēr katoļu pasaulē Thorlaukurs tika atzīts par svēto tikai 1984.gada janvārī pāvesta Jāņa Pāvila II laikā.

Thorlauksmessa ir viena no 16 vissvētākajām gada dienām. To svin arī Fēru salās, kur Sv.Magnusa katedrālē glabājas vienīgais, līdz mūsdienām saglabājies relikts – Thorlaukura kaulu fragments. Senāk islandiešiem kā jau katoļu kristiešiem bija tradīcija badoties un neēst gaļu pirms Ziemassvētkiem, taču tās vietā bija jāatrod alternatīva.

Izaudzēt dārzeņus īsajā un vēsajā vasarā bija grūti, tāpēc zivis bija
galvenais pārtikas produkts gadsimtiem ilgi. Tā nu Sv.Thorlaukura dienā
Rietumfjordos aizsākās tradīcija ēst fermentētu spārnraju (Amblyraja radiata), kas dzīvo Ziemeļjūras dzīlēs un kuru var ilgi uzglabāt, taču tā briesmīgi smird, gluži tāpat kā hákarl (fermentēta haizivs).

Pie pirmā kumosa smaka spēcīgi iecērtas nāsīs un rīklē tā, ka pārējās garšas vairs nav jūtamas. Rajas pagatavošanu veic laukā, bieži vien
garāžā, lai mājas nesmird vairākas nedēļas.

Pēc ēšanas var gadīties, ka jāmaina drēbes, jo tās arī piesūkušās ar stipro amonjaka smaku. Veikalos zivs pieejama svaiga, sagriezta gabalos.

Joprojām arī mūsdienās, īpaši vecāka gadagājuma islandieši to
gatavo un ēd kopā ar sastampātiem kartupeļiem un brennivīnu. Skál (priekā)!